velofenders Nr 1- aculiecinieka video from nekijs on Vimeo.
Šajā video
satiekas divas Latvijas pasaules. Pilnīgi divas atšķirīgas pasaules. Viena ir
pilsoņi, kas iniciē velo zagļu izsekošanu un veiksmīgi materializē savu brīnišķīgo
iniciatīvu, jo problēma pārauga veselā saprata robežas un sāk reāli apdraudēt
velosipēdu kā transporta līdzekļa izmantošanu Rīgā. Otra ir policisti,
policija, valsts, kas, jā jā, piedalās un sadarbojas. Bet cik apzinīgi? Es varu
spriest tikai pēc izskata. Un spriežot pēc izskata… Par to zemāk.
Vēl pāris vārdu
par velosipēdu un pilsoni. Velosipēdu es uzskatu gan par cilvēka veselībai un
videi draudzīgo transporta līdzekli, gan par rādītāju, pat simbolu – vizmas
lielpilsētā. Pats braucu ar velo uz darbu. Velo rietumos ir kļuvis par noteiktu
civilizācijas un attīstības radītāju, par to visi zina un nevienu, šķiet, nav
jāpārliecina. Es gribu piebilst tikai par to, ka uz velosipēdu – no trolejbusa
un personīgā auto – pārsēžas tie, kas par to pieņem savu strikti individuālo,
neatkarīgo lēmumu. Es to redzu kā neatkarīgās domāšanas apliecinājumu.
Neatkarīgi domājoši pilsoņi, darbojoties kopā, vienojoties par mērķiem, veido
pilsonisku sabiedrību.
Tāpēc es visnotaļ
atbalstu un augsti cienu velofenders iniciatīvu Ir.lv
paspārnē.
Tagad par skumīgo
Kad es skatos
video par notikumiem Latvijā, nu, kaut vai šo te, gandrīz vai katru reizi mani
pārņem skumīga sajūta par Latvijas nolemtību. Es dzenu prom šīs jēlās un
skumīgās domas par „cilvēkmateriāla” zemo kvalitāti, nepilnvērtīgumu,
ģenētiskām kaitēm. Tās nav tikai politiski nekorektas, tās ir pilnīgi amorālas,
nepieļaujamas domas.
Tāpēc to apzinoties,
es tās dzenu prom. Es tās dzenu prom arī tāpēc, ka uz tām nevar izbūvēt nekādu
kaut cik noturīgu priekšstatu par sabiedrību un pareģot tās nākotni, jo tāda
nākotne – kā tā rēgojas, vērojot šādu te cilvēka stāju un attieksmi pret saviem
policista pienākumiem – nevienam nav vajadzīga.
Es zinu, ka
izklausos pārāk kritisks un nepelnīti nosodošs it sevišķi attiecībā uz
cilvēkiem, par kuriem neko nezinu, izņemot to, ka viņi tikko ir noķēruši
velosipēda zagli un par to pelna uzslavu, nevis kritiku. Taču es uz to skatos
nedaudz citā kontekstā. Daudz plašāka par viena zagļa noķeršanu, kuras veikšanā
policija, cik es saprotu, tikai palīdzēja pilsoniskas sabiedrības pārstāvjiem ar
tai dotajām unikālajām tiesībām aizturēt zagļus.
Policista
pienākumos ir ne tikai aizturēt, izlauzt rokas un visādi citādi ierobežot
brīvību noziedzniekiem, bet arī ikdienā pārstāvēt valsti. Es pat tagad nerunāšu
par to, ka valsts ir sabiedrības rīks un policija ir sabiedrības algotais rīks.
Galu galā policija sastāv no policistiem, policisti (un likumi) taisa policiju, policisti ir cilvēki,
cilvēki ir sabiedrība, policija šajā interpretācijā ir sabiedrības daļa. Kāda
ir sabiedrība, tāda ir valsts un tāda ir policija.
Bet jautājums,
vai mēs esam tādi nevīžīgi ģērbti
saņurcītā uniformā ar žaketi un biksēm dažādās krāsās, it kā tikko izskrējām
iznest miskasti? Vai tā ir valsts, kas izskatās pēc ielas klaidoņa un nespēj
kaut mirkli pastāvēt taisni, aizpogot uniformu, uzvilkt formas cepuri? Nu, bet
vai tad tas tā nav? Vai tad tā nav valsts? Vai tad tie neesam mēs? Mēs esam
tie, kas nespējam ne mirkli taisni un izturēties ar cieņu pret saviem
pienākumiem, jo mēs nespējam izturēties ar cieņu pret citiem, viens pret otru,
pret sevi.
Jautājums – kāpēc
Latvijas policists, pārstāvot Latvijas valsti, tik labi spēj izlauzt rokas un
nekādi nespēj aizpogot uniformu – ir retorisks.
Ko var izdarīt,
lai valsti nepamestu tie, kas sevi ciena un tāpēc nevar pieļaut to, ka viņu
valsts ikdienā izrāda savu necieņu pret pilsoņiem? Un te var un vajag uzskaitīt
fantastiski ilgu virkni visādu nejēdzību un dumjību – gan to, kā rīkojas un
izskatās policija, kā, kādi un cik novēloti tiek pieņemti neizprotami politiskie
lēmumi, cik kretīniski darbojas VID, mazinot cilvēkos vēlmi atskaitīties par
ienākumiem un maksāt nodokļus. Pretīgi. It kā valstī kaut kur iekšā sēž
neiedomājamu, ģenētiski nepilnvērtīgu salašņu bars.
Zīmīgi, ka
nepilnvērtība parādās abos galos – gan ground
zero līmenī ar policistu, gan politisko lēmumu pieņemšanas virsotnēs.
Skaidrs, ka zivs pūst no galvas, un ja cilvēkam nav pašcieņas, salašņu cienīgā
politiskā procesa kvalitāte, elites kvalitāte, valsts pārvaldes kvalitāte ir
perfekts attaisnojums paša neprofesionālismam.
Ko var izdarīt?
Mainīt un
mainīties. Sākt ar… Visu. Ārstēt no abiem galiem. Gan policista ground zero
līmenī, gan ministru prezidenta, VID direktora, tiesu utt. līmenī.
Ir nepareizi
apgrūtināt vienu ierakstu ar vairākām tēmām. Tāpēc ir muļķīgi tagad sākt
izdomāt, kas konkrēti jādara, lai īstenotu šādu te ārstēšanu.
Man liekas, kas
pats pirmais ir beigt muļķoties – mums pašiem. Te es apstāšos un turpināšu
jaunā ierakstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru