Lojalitāti nevar izmērīt un formāli apliecināt. Lojalitātei
nav praksē pielietojamas definīcijas. Tie, kas runā par kāda (ne)lojalitāti, sagaida, ka nepilsoņiem,
lai iegūtu Latvijas pilsonību, jāatsakās no kaut kādiem saviem nepietiekami
„košeriem” uzskatiem un jāsāk domāt par lietām, par valsti, par dzīvi tāpat, ka
lojalitātes teoretizētāji.
Patiesībā,
pieprasot lojalitāti valstij, lojalitātes pieprasītāji pieprasa lojalitātes apliecinājumu
sev, nevis kaut kādai abstraktai valstij, jeb uzskata sevi par valsts kronēto
iemiesojumu, savus uzskatus par valsts ideoloģiju un savu nepatiku par valsts
politikas vadlīnijām. Lai gan tas izklausās nedaudz komiski, tam vismaz ir
praktisks pielietojums, jo no visām lojalitātēm droši novērtēt var tikai
lojalitāti sev.
Likums neparedz
lojalitātes apliecinājumus. Es par to nebūtu ieminējis, ja lojalitātes
pieprasīšana būtu tikai pret likumu burtu. Tā ir pret likuma garu. Demokrātiskā
sabiedrībā pilsonību, tiesības, tiesisko statusu nevar iegūt vai neiegūt par
viedokli. Par viedokli nedrīkst sodīt. Demokrātiskā sabiedrība un tās valsts nešķiro viedokļus pareizajos un
nepareizajos, nekontrolē savu pilsoņu viedokļus un tāpēc nevar pieprasīt
viedokļu vienādību un atbilstību standartam.
Pieprasot kaut ko
tādu, ko nespēj apliecināt, izmērīt, pierādīt un garantēt – ne no savas, ne no
esošo pilsoņu, ne no pretendentu puses – pats pieprasītājs, viņš nostāda
pilsonības piešķiršanas kritērijus pret demokrātijas būtību – vārda (domas,
izpausmes, sirdsapziņas, uzskatu) brīvību. Tā ir neiecietība pret citādi
domājošo, kas apšauba pašu demokrātiju. Neiecietība ir naids.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru