Par lojalitāti

Lojalitāte Latvijā ir kolosāli pārprasts jēdziens. Runa, protams, ir par lojalitāti attiecībā uz valsti. 

Lojalitāti nevar izmērīt un formāli apliecināt. Lojalitātei nav praksē pielietojamas definīcijas. Tie, kas runā par kāda (ne)lojalitāti, sagaida, ka nepilsoņiem, lai iegūtu Latvijas pilsonību, jāatsakās no kaut kādiem saviem nepietiekami „košeriem” uzskatiem un jāsāk domāt par lietām, par valsti, par dzīvi tāpat, ka lojalitātes teoretizētāji.

Patiesībā, pieprasot lojalitāti valstij, lojalitātes pieprasītāji pieprasa lojalitātes apliecinājumu sev, nevis kaut kādai abstraktai valstij, jeb uzskata sevi par valsts kronēto iemiesojumu, savus uzskatus par valsts ideoloģiju un savu nepatiku par valsts politikas vadlīnijām. Lai gan tas izklausās nedaudz komiski, tam vismaz ir praktisks pielietojums, jo no visām lojalitātēm droši novērtēt var tikai lojalitāti sev.

Likums neparedz lojalitātes apliecinājumus. Es par to nebūtu ieminējis, ja lojalitātes pieprasīšana būtu tikai pret likumu burtu. Tā ir pret likuma garu. Demokrātiskā sabiedrībā pilsonību, tiesības, tiesisko statusu nevar iegūt vai neiegūt par viedokli. Par viedokli nedrīkst sodīt. Demokrātiskā sabiedrība un tās valsts nešķiro viedokļus pareizajos un nepareizajos, nekontrolē savu pilsoņu viedokļus un tāpēc nevar pieprasīt viedokļu vienādību un atbilstību standartam.

Pieprasot kaut ko tādu, ko nespēj apliecināt, izmērīt, pierādīt un garantēt – ne no savas, ne no esošo pilsoņu, ne no pretendentu puses – pats pieprasītājs, viņš nostāda pilsonības piešķiršanas kritērijus pret demokrātijas būtību – vārda (domas, izpausmes, sirdsapziņas, uzskatu) brīvību. Tā ir neiecietība pret citādi domājošo, kas apšauba pašu demokrātiju. Neiecietība ir naids.