sestdiena, 2019. gada 10. augusts

Об оборонных расходах, демократии и информационной гигиене

Уголок оборонных расходов.

К чему это я? Пришлось на фейсбуке недавно дать справку, почему не стоит косо смотреть на предложения увеличить расходы на оборону. Во-первых, почему расходы на оборону не угрожают благополучию и не противоречат интересам общества. Во-вторых, почему в Латвии не получается, как в России.

Итак, первый пункт:

Оборона, как и в общем-то и остальные государственные функции, - суть центр расходов, не доходов. Государство финансируется из налогов. Налоги собираются с того, что производится в экономике, то есть частной инициативой, частными предприятиями. Бюджет не является источником зарплат для занятых в экономике.

Величина бюджета зависит от успеха и величины экономики и составляет примерно треть от общего объема валового внутреннего продукта, который, еще раз, создается не государством.

После последнего экономического кризиса 10 лет назад экономика непрерывно растет - ВВП 2018 года на 33% больше ВВП 2010 года в сравнимых ценах (то есть с учетом инфляции) и на 65% в фактических (то есть без учета инфляции).

Государственный бюджет соответственно тоже все это время не стоял на месте и рос. И по сравнению с тем же 2010-м, бюджет 2018 года (его расходная часть) увеличился на 39%. По отношению к 2017-му на 11%. А если сравнить с 1995-м (наиболее ранние из доступных данных) – в восемь раз.

Еще раз: государственный бюджет существует для покрытия расходов в сфере т. н. общего блага, в сфере, которая сама себя не окупает, но ее существования для общества крайне необходимо. Остальным – созданием добавленной стоимости и благополучия – занимается экономика.

И второй пункт:

Величина расходов на оборону – как и любых других расходов из средств налогоплательщиков – это политика: политическая дискуссия, политическая конкуренция, политический процесс, принятие политических решений, законотворчество.

Увеличение расходов на оборону дается с большим трудом и всегда находит жесткое сопротивление. Есть же масса гораздо более острых потребностей. Политическая дискуссия и принятие решения о том, что расходы на оборону должны составлять не менее 2% от объема ВВП, заняло четыре года – с 2014, когда страны НАТО обязали себя довести расходы на оборону до 2%, до 2018-го, когда Латвия наконец достигла своих 2%.

Хоть страны НАТО и обязали себя в 2014 году увеличить расходы на оборону до 2% от ВВП, исполняют это обязательство только 8 из 29. Именно потому, что это очень трудное решение. Именно потому, что оно заставляет пренебречь рациональными соображениями ради политических.

Раз уж США всех сильней и исторически тратят на оборону – научные разработки и создание новых вооружений и концепций, а также содержание боеспособных, первоклассных профессиональных вооруженных сил – несравнимо больше всех остальных, то зачем же остальным пытаться угнаться за недостижимым лидером. Понятно, что США так поступают в силу своих амбиций мирового лидера. Это рациональное соображение.

Однако лидер потому и лидер, что имеет не только военные мускулы, но и рычаги политического давления, которые позволяют отдать предпочтение другой, менее рациональной, логике. Так в 2014 году и было под давлением США принято решение о 2%: США в конце концов потребовали от союзников большей ответственности за собственную безопасность. Это произошло на фоне аннексии Крыма, войны на востоке Украины и долгих лет мелких провокаций и грубой пропагандистской войны путинского режима прежде всего против западного мира, то есть НАТО.

Латвия: 60-65 миллионов евро, то есть 2% от ВВП, деньги хоть и не большие, но никогда не лишние и всегда найдут применение в других сферах. И в нашем, латвийском, случае 2% – это не столько покрытие реальных нужд, сколько стратегический мессидж союзникам, стратегическое подтверждение своей принадлежности к НАТО, без которого Латвия беззащитна перед неминуемой агрессией со стороны все того же путинского режима.

В отличие от огромного большинства стран НАТО, для балтийских стран путинский режим – не теоретическая угроза. Для нас эта угроза реальна настолько же, насколько уже реализовалась для Украины в 2014-м и для Грузии в 2008-м. Россия для балтийских стран – это очень недоброжелательный, если не сказать враждебный, сосед, где власть уже много лет удерживается группой коррупционеров, вполне себе безразличных к интересам собственной страны.

Еще о политике. Латвия – это демократия. Чем демократия отличается от недемократии? Чем принятие политических решений в Латвии отличается от принятия политических решений, например, в России, о которой русскомыслящие наблюдатели слышат и интересуются, скорее всего, несколько больше? Отличается очень сильно:

Решение об увеличении расходов на оборону требует согласия внутри правительственной коалиции, как минимум, потому что оппозиция все равно всегда проголосует против. Согласие внутри коалиции всегда требует длительных дебатов и подготовки, иногда многолетней, потому что каждая из партий за свои решения несет ответственность прежде всего перед своим избирателем, а не перед партнером по коалиции.

Каков механизм ответственности политиков перед избирателем? Это многогранная система сдержек и противовесов, в которой заняты очень многие независимые стороны - и политические конкуренты, и СМИ, и эксперты, и наблюдатели, и каждый из нас в той или иной степени. Потому что все имеют доступ к средствам влияния на процесс принятия решения - пропорционально, в силу своих мощностей. Потому что Латвия – это демократия.

Поймите меня правильно. Я не пытаюсь кого-то упрекнуть в том, что кто-то интересуется новостями из России больше, чем следит за политической дискуссией внутри страны, в которой живет. Это его/ваш личный выбор. Просто я вижу, что многие, делая свои выводы из знаний об авторитарных практиках и отсутствии института демократического представительства в России, переносят их на Латвию. Это просто не верно.

Хуже, конечно, если свои знания о Латвии вы черпаете только из одного источника или одного типа источников, например, в силу языковых предпочтений. Хуже, потому что качественных источников информации о Латвии на русском языке крайне мало. А те, что есть склонны к тенденциозному освещению. То есть они были созданы и существуют для: игры в одни ворота, бесконечной кампании дискредитации страны пребывания (Латвии), подбору новостей для достижения целей этой кампании, то есть передергиваниям и привлечению внимания к одним сторонам и отвлечения от других. Таким образом создается, мягко говоря, превратное впечатление о происходящем.

Суть в том, что источников информации у каждого из нас индивидуально должно быть несколько, что информацию можно было проверять и дополнять. Это еще называется информационной гигиеной.

pirmdiena, 2019. gada 8. jūlijs

Reputation as flight to quality in seas of content

Screenshot from YouTube
I am wondering what the future of journalism is, journalism as in professional not-owned public content creation. I think we are happily past the anxiety about the social media taking over from the edited media. This is not happening and will never happen. And just to finish the line, I do believe in the grassroots journalism and its role and place in keeping us up to date, but it has no chance to become mainstream simply because its economy is based on moving sand.

Technologically, the speed of data transmission and the availability of information sources, channels, vehicles, etc., have already changed us irreversibly. Information is not yet everywhere, and it is not yet universally unrestricted, but its abundance today is simply incomparable to anything, the human race has ever seen. To reverse this trend would require something in the class of the extinction of modern human.

It is no longer the question whether we and our ways of using information are going to change at a much faster pace than the humans have been evolving until recently, literally until the 1990s, when the internet and mobile telephony became widely available. Therefore it is no longer a question if the media as we know them are about to change or die. And, I am repeating myself, it is not the social media or grassroots journalism that will replace it.

Now, my question is what is or comes to be the decisive criterion or set of criteria for a specific trend or trait to dominate in shaping the future of journalism?

One trend is there seen and universally recognised—the abundance of data that no human brain even if many taken together is/are capable of processing. This we are developing AI to take care of. I am not discussing some obvious risks related to this.

There is an area that only human can and must solve. Reputation. I believe that reputation has a great chance to eventually become a major decisive criterion. This is a huge challenge that may mean we will need to sort of reinvent our models of perceiving the world.

Why reputation?

First of all, reputation has obviously not yet become a criterion for a great majority, maybe even not for anyone truly. We are being manipulated and played with to a great extent by contributors, players, content generators. Because we are humans and we are subjective, and we will never miss an opportunity to twist a fact in our “favour” it even if there is eventually no benefit in the long or even short run.

Take this example: a France24 film on French Guiana. Great production, tons of human interest, loads of empathy. I specifically looked for it and spent all those 17 minutes of my time to watch it. It was the very first time I watched anything from that country (which is one of France’s overseas territories and if I am not mistaken, the only one located on mainland), so I was genuinely interested and just as much genuinely disappointed when I finished watching. Again, exquisite production, terrific footage, very, very well-made piece of work and by watching it you really learn a lot about French Guiana.

What I missed was the journalism—involving and reflecting both of more sides of the subject in question. In this case, it was about the French government not delivering on its promise to heal the territory’s many social and but mostly infrastructural woes. Whatever the reason, as a viewer I was not given an opportunity to hear both sides of the story. It was biased and, in my opinion, thickly ideologically tainted. Will it stop me from resorting to this channel? No, because I admire its quality. But it has certainly lost some credibility in my eyes.

That well-made, truly first-class media can afford causing this confusion to their viewers/consumers, is the main reason why the current mainstream, market-controlling media must and will change or die. Everyone has a bunch of examples like this. This is not my only one either. One day many years ago, I simply forgot to switch the TV on. Many have done the same. This trend is natural. We shift away from TV, away from manipulation—either commercial or ideological. And we will have less and less tolerance to it in any new media outlets with ambitions to replace the current mainstream media.

This is why I think that the switch away from manipulation, to reputation, is how the flight to quality will look like in the future information consumption. Exquisite production, terrific footage, human interest and relevance (something new to learn and discover) will become the basic requirement, not enough for excellence.

sestdiena, 2019. gada 11. maijs

Saskaņa kā mācībstunda. Krimnaš, krievi un kreisie nav lietas būtība

Avots: Facebook

Saskaņa, melu, korupcijas un blēdīguma simbols (šeit, piemēram). Nav pirmais Latvijā, bet šķiet, lielākais schēmošanas mērogos. Rīgu tā neviens līdz šim applūcis nav.

Ko jūs padomātu, ja uzzinātu par kaut ko līdzīgu, par līdzīgiem noziegumiem - schēmošanu, otkatiem, naudas zagšanu un atmazgāšanu - citā valstī? Padomātu laikam, ka vismaz pārvaldīt kaut ko vairs vainīgajiem jau noteikti neko vairs nevajadzētu, pareizi? Un ka pārstāvēt šie cilvēki vairs nevienu nedrīkst, pareizi? Ko var pārstāvēt zaglis? Melis? Blēdis? Nopietni, ko? Ja esat pie pilna prāta, jūs laikam padomātu, ka meļu un zagļu partijai ir jāmirst? Jā, es tieši tāpat domāju - Saskaņa Must Die.

Un Saskaņa izbeigsies. Noteikti. Un varbūt diezgan ātri. Ne tāpēc ka es personīgi tam aplaudētu. Neaplaudēšu. Bet tāpēc, ka Saskaņas iziršanas process ir neizbēgams un neatgriezenisks. Saskaņā, kura tika izveidota uz vietējo entuziastu bāzes pirms 20 gadiem kā polittechnoloģisks projekts, kura dzīslās nevienu minūti nebija veselīgo asiņu, tikai liekulība, nav un nevar būt veselīgu audu. Saskaņa mirs.

Ok, tas ir svarīgi, bet ir vēl svarīgāka lieta. Ko Rīgas izzagšana, Saskaņas negods būs mums iemācījis? Ka nedrīkst pie varas laist krievus? Putinistus? Kreisos? Ka nedrīkst pirkt jaunus tramvajus un būvēt jaunas tramvaju līnijas? Ka ikkatrs konsultants ir blēdis? Ka nedrīkst izmantot politiskai reklāmai autobusu sānus? Ka vajag aizliegt pašvaldību sabiedriskā transporta uzņēmumus un/vai tā vadību?

Noteikti. Nenormāli milzīgai masai vērotāju notiekošais nebūs iemācījis daudz vairāk par šīm blēņām.

Jebkurš... Nē, ne jebkurš, bet ļoti, ļoti daudzi var kļūt un ar lielu apņemšanos kļūs par zagli un putinistu, ja tas ir izdevīgi un ja riski salīdzinoši ar izdevīgumu ir niecīgi. Tieši tas ir noticis ar Saskaņu, ar visiem tiem jaukiem cilvēkiem, kuri kļuva par lielās naudas atmazgāšanas schēmas "konsultantiem". Krievs, nekrievs, krimnašists, latviešu "patriots", putinists, liberāli domājošais, sociālists, konservatīvais. Nav svarīgi. Konservatīvais latviešu "patriots", ja viņa/s politiskais kredo un vēl ļaunāk profesija ir "konservatīvais latviešu patriots", nelaidīs garām lieku kapeiku (vai miljonu), ja to var un riski ir zemi. Pirms-Saskaņas Rīgas Domju sasaukumi to lieliski pierāda. Rīgu applūkušas vairākas pilsētas vadības paaudzes.

Kāpēc? Jūs laikam arī uzdodat ik pa brītiņam šo jauko jautājumu?

Kāpēc, sasodīts!?

Padomājiet, kāpēc Ušakovs pilnā nopietnībā piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un jā, visi atzīst, ka pilnīgi noteikti kļūs par EP deputātu? Kāpēc Saskaņai joprojām ir augstākais popularitātes reitings? Kā tas vispār ir iespējams? Pēc visa izzagšanas skandāla un Saskaņas un viņa personīgā katastrofālā negoda?

Tā ir tā mācībstunda visai sabiedrībai. Tā ir atbilde uz jautājumu - kāda velna pēc katra pie varas nokļuvusī svoločs mūs veiksmīgi un nepārtraukti apzog.

Tāpēc ka riski ir zemi. Tāpēc ka to var, drīkst. To patiešām drīkst - Latvijā to drīkst - tāpēc ka jūs izdarāt tādus secinājumus no pašu pilsoniskās pieredzes.

Tieši tāpat, ka automātiski piešķirt jaundzimušiem nepilsoņu bērniem pilsonību ir pretēji "Latvijas nacionālajām interesēm" = jeb citiem vārdiem nesavienojams ar jūsu vērtībām. Tieši tāpat, ka jaunā tramvaja līnija bija slikta un pret to vajadzēja izrādīt kaismīgu pilsonisko nostāju, tāpēc ka to gribēja būvēt krievu Saskaņa un korupcija RS interesēja daudz jo daudz mazāk. Tieši tāpat, ka Ušakovs jūsu izpratnē ir slikts, tāpēc ka, pirmkārt, krievs un tikai otrkārt un varbūt pat desmitkārt, tāpēc ka zaglis.

Tieši tāpat tie, kas par viņu balsoja visus šos gadus un nobalsos vēlreiz, lai pēc visa skandāla un negoda Ušakovs kļūtu par EP deputātu un Saskaņa paliktu politikā, - tie balsos par Ušakovu tieši šo pašu iemeslu dēļ. Jūsu iemeslu dēļ. Vieni balso "par" tieši to pašu iemeslu dēļ, kāpēc otri balso "pret". Un tie iemesli nav blēdība, korupcija un meli.

Tāpēc riski ir zemi. Tāpēc katra pie varas nokļuvusī svoločs mūs apzog. Tāpēc viņi to var.

Ja jūs nebalsojat pret korupciju, pret meliem un blēdībām, jūs tieši to arī saņemat. Sākumā no vieniem, tad otriem un, pienāks laiks, saņemsiet no trešajiem un ceturtajiem. Un turpināsiet saņemt līdz jūs vai jūsu bērni sapratīs, kas jāmeklē politiķos un pret ko / par ko tie ir jāatbalsta.

Tāpēc nē, zog ne tāpēc, ka Krimnaš, ne tāpēc ka krievi vai "kreisie" (zagļiem nav ideoloģijas). Zog, tāpēc ka var. Un var tapēc, ka jūs domājat, ka Krimnaš, krievi un kreisie ir lietas būtība. Nav. Bet zagļi no visas sirds vēlas, lai tieši tā jūs domātu.

trešdiena, 2019. gada 20. marts

Nostaļģiķi. Vēsturiskas bildes



Šie ir ekrānšāviņi no šodienas, 2019. gada 20. marta, Latvijas Avīzes. Nekas īpašs. Bet šīs ir vēsturiskas bildes.

Bildei pa kreisi (diemžēl) nav tiešā informatīvā sakara ar jaunumu, par kuru raksta avīze. Šīs nav nav ar Krimu saistītās svinības Daugavpilī. Tas ir 9. maijs (diemžēl, nav skaidrs, kurā gadā).Vēstījums ir skaidrs: sovjetu nostaļģiķu paaudze turpina trakot.

Es saprotu, kāpēc to izmanto mesidža ilustrācijai, lai gan likt to kā augšējo, galveno bildi ir viennozīmīgi manipulatīvi. LA lasītājs neiebilst. Arí šai pusē ir sovjetu nostaļģiķi, kas uzlādējas no otrās puses negatīvās enerģijas.

Bilde par labi ir tipisks pasākums "ķeksītim". Унылое говно - nožēlojams sūds, lacklustre crap. Izmantoju šo terminu krievu valodā, jo tas lieliski apzīmē sovjetu stila izcili nekreatīvus pasākumus post-sovjetu telpā. Tā ir tā bēdīgā izstāde, kuru "slēdza". Visticamāk, tāpēc ka to neviens nebija apmeklējis un tai bija vajadzīga promocija - "aizliegtai" izstādei ir labākas šanses.

Kāpēc vēsturiskas? Tās ir par to, ko vēl dara. Drīz to vairs nedarīs. Ne tāpēc, ka neļauj vai aizliedz. Un ne tāpēc, ka Krievijas specdienestiem, tai skaitā Krievijas vēstniecībām un konsulātiem (topornijām, kā viss putiniskais, rezidentūrām), nebūs naudas. Nauda šiem būs vienmēr, jo viņi turpinās izsūkt Krieviju, kāmēr tā pastāv. Bet nebūs kam to rādīt, kam smadzenes skalot, ko apžilbināt un fascinēt.

Nē, publika lielākoties paliks tā pati, ļoti kāra uz karnevāliem, balagāniem, vienkāršojumiem un saldiem meliem - publika nekad nav citāda. Bet publika arvien mazāk skatīsies Maskavas virzienā, arvien mazāk gaidīs atbildes uz savām dzīves situācijām no Maskavas, arvien mazāk saistīs sevi ar pagātni un arvien vairāk atvērsies dzīves realitātēm savā tiešajā vidē. Šis ir nenovēršams process. Tas nav ne negatīvs, ne pozitīvs. Impērijas sadalās, drup un mirst - daudz lēnāk ieradumos un atmiņā, nekā uz papīra. Ceru, ka neatvairāmais impērijas gals nozīmēs "dembeļu" abām nostaļģiķu pusēm.

otrdiena, 2019. gada 12. marts

Is Saskana really what it smells like?

My twopence on power struggle seven years ago, Sep 2012. Was wrong about something (like Lembergs's ZZS was small and risking to lose elections - what was I thinking), but mostly right I should think. Of course what did I know about Saskana's true backing?

I still don't. When one looks at Saskana, all one has seen for years is Putin-style fraud and cheat. Hence, perhaps, an easy and unfortunate mistake.

The icing and topping, the easily identifiable style may not necessarily have much to do with Saskana's real flesh and blood. I still strongly believe, however, Moscow really is the parent regime, the original DNA donor to Saskana. Spiritually, mindset-wise. But it is clearly not Saskana's essence, not the fuel or the idea.

Read Dimitrijs Alehins' answer to What is the situation with oligarchy like in Latvia? on Quora

Mobilitāte. Noturēt no emigrācijas ir dārgi

No raksta Delfi.lv

Man ļoti patīk doma par reģionālajiem maršrutiem, Latvijā - Salacgrīva - Bauska ar vairākām pieturām (sakarā ar Rail Baltica šeit). Manuprāt, tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs vietējai un reģionālajai cilvēku mobilitātei. Tagadēja padomiskā sabiedriskā transporta sistēma ir izcili archaiska un pēc būtības nebija mainījusies no 1950. gadiem.

Ir jāmaina pati filozofija. Iespējams, ka modernās domāšanas un pārmaiņu aģentu dziļi archaiski domājošajai sabiedrībai "uzspiestais" Rail Baltica projekts uzdrošinās pabiklus prātus padomāt arī par modernu - EU sliežu platuma un ātruma standarta - dzelzceļa savienojumu tīkla paplašināšanu uz pārējiem reģioniem. 

Jā, tas ir dārgi, tā ir liela investīcija. Bet vienmēr ir jāsalīdzina ar pretējo - kas ir status quo: nekomfortabli, lēni, reti, neprestiži (nepieņemams piedāvājums), sarūk interese un kustība, pieaug reģionu izolētība, mazinās ekonomiskās iespējas gan biznesam, gan darba ņēmējiem, sarūk tas, ko pārdalīt, krīt dzīves līmenis un kvalitāte, konkurētspējīgi iedzīvotāji pamet reģionu, dzīves kvalitāte krīt pikējošā ātrumā. 

Mobilitāte nepieļauj izolētību un līdz ar to ir ļoti efektīvs līdzeklis reģionu slimību ārstēšanai. Pašlaik vienīgā vieta, kur efektīvā mobilitāte ir nodrošināta ir Rīgas lidosta. Tas ir super svarīgi Latvijas saiknei ar ārpasauli. Bet mēs visi labi saprotam, kas ir šīs monētas otra puse. Jo archaiskāka ir dzīve iekšpusē, jo efektīvāk nostrādā efektīvi noregulētā ar ārpusi savienojošā mobilitāte. Archaiskā sabiedriskā transporta sistēma pārvērš starptautisko lidostu par putekļsūcēju. Jo nesavienojamāka ar globalizācijas prasībām ir dzīve un domāšana iekspusē, jo populārāks ir 'exit'.

Tāpēc kā gaiss ir nepieciešama iekšējā mobilitāte, infrastruktūras pārbūve un moderni risinājumi sabiedriskajam transportam. Ir dārgi. Uzturēt valsti ir dārgi, nodrošināt konkurētspējīgu izvēli globalizācijas apstākļos ir dārgi. Noturēt cilvēkus no bēgšanas no archaiskās izolētības ir praktiski neiespējami. Noturēt cilvēkus no emigrācijas ir iespējams, bet tas ir dārgi.

sestdiena, 2019. gada 2. marts

Iekšlietu ministrs par pretvalstiskiem internetiem



"Internetā bieži vien notiek tāds haoss un anarhija, ka katram liekas, ka viņš var rakstīt, ko viņš grib, vienam otru apvainot vai gandrīz kaut kādus pretvalstiskus izteicienus teikt." (Latvijas Radio Krustpunktā 2019. gada 27. februārī)

Biju aizmirsis par Latvijai raksturīgajiem viedokļiem uz demokrātiju un brīvībām, konkrēti vārda brīvību. Bet ok, raksturīgs un plaši pārstāvēts - tas jau pats par sevi ir tā teikt "dzīves fakts", ar kuru ir jāsadzīvo un kuru izlabot var tikai izglītošana, labāka informēšana, labāko prakšu ieviešana. Nu nedara to Latvijā, nav pieņemts. Ir pieņemts sūdzēties un sapņot. Tā vienmēr bijis, vienmēr būs.

Drūmi, ja reakcionārās domāšanas un mazizglītotības paraugu demonstrē Latvijas valdības pārstāvji. Tā par vārda brīvību izsakās Sandis Ģirģens, Latvijas iekšlietu ministrs, dāvaniņa sabiedrībai no KPV. 

Par manis minēto "dzīves faktu", starp citu, lieliski liecina raidījuma vadītājas reakcija. Māra Jansone apātiski nemirkšķināja ne aci uz ministra "valstiskajiem" izteicieniem. Jā, viņa nolasīja klausītāja jautājumu par to, ka policija neprotot izmeklēt naidīga satura publicēšanu internetā. Jautājums bija par to, ka policija to dara negribīgi un nemākulīgi un ka tikai divi gadījumi nonāca līdz tiesai. Skaidrs, ka naids ir jāapkaro kā off-, tā online. Noziegumi ir jāsoda un preventīvi ar naidu ir jācīnās ar tām pašām metodēm, kā ar tumsonību, jo naids ir tumsonība, - izglītojot, informējot, izvedot no tās mūžīgās apātijas, tā pusmiega, kurā Latvijas sabiedrība atrodas. Izglītojot un informējot un izvedot no mūžīgā pusmiega arī policiju. Bet ministrs savu atbildi pavērsa uz pavisam citu pusi - ministraprāt, vainīgi ir cilvēki, kas iedomājas, ka viņiem ir tiesības rakstīt visu, ko viņi vēlas, - vainīga ir vārda brīvība. Māra Jansone to nepamanīja, neiedegās neviena sarkanā lampiņa, neiezvanījās neviens trauksmes zvaniņš. Pusmiegā ne.

Vienkāršam cilvēkam reakcionārā domāšana parasti ir viņa mazinformētības, jeb dulluma, produkts. Liels cilvēks, ministrs, piemēram, var būt vēl pie tam arī liels viltībnieks. (Aivis Ronis? konsultē ministru? par iespējamu sadarbību? ar FIB? - skaidrs, ka Sandis Ģirģens ir nosmērējies, bet tā kāvās ēterā un tā žonglēja ar to FIBu, lai tikai aizbāztu jautājošā muti. Aivis Ronis - lielais naudas uber-mazgātavas ABLV fans un mazgātāju padomnieks? Sadarbībai ar FIB? Nopietni?). Laikam, jāgaida jauni numuri. Kopā ar valstisko Roni valstiski cīnīsimies ar pretvalstiskiem internetiem un izteicieniem.

pirmdiena, 2019. gada 11. februāris

В основе вера. И ничего, кроме упырей

Решил поделиться. Прочитал опус Суркова "Долгое государство Путина". Зачем? Ну зачем-то он его написал и опубликовал. Сурков, я слышал, интеллектуал, образец высокоорганизованного сознания, возможно один в своем роде на службе у московского режима. Уже противоречие. Московский режим, повернувший время в России вспять, суть отрицательный отбор. Make your worse в Кремле не шутка. Еще раз - зачем (чтобы не терять суть разговора)? Зачем там Сурков? Это тайна. Возможно, дело в деньгах, возможно, в репутации (ну, кому он еще нужен после "всего-то"). Я думаю, он ставит над своими работодателями какой-то эксперимент. Возможно, это объясняет мое впечатление от опуса, который я прочитал его не без интереса. Потому что это не пропаганда. Она бы тут не сработала, слишком низкий жанр. Это лизоблюдство (понятно в чей адрес и понятно, что всегда найдется способ донести тот язык до нужного места адресата). И это очень мизантропично. Мизантропичное лизоблюдство. Плюс в тексте по крайней мере пара серьезных противоречий. Вот думаю, отчего. То ли это интеллектуально-мизантропическая неряшливость, то ли оттого, что не сумел в любопытном потоке мыслей растворить притянутые за уши пропагандистские постулаты.

Однако, зачем мне это понадобилось читать? Затем, что вдруг показалось, что Сурков сделает попытку ответить на один суровейший вопрос: до коле?? То есть в чем секрет долговечности московского режима и русского долготерпения, что является источником легитимности московского режима. Не ошибся, Сурков действительно делает попытку – резюмирует в предпоследнем коротком абзаце: "доверие". Такое ощущение, что автор имел в виду "веру", которая на каком-то этапе работы над текстом деградировала в компромиссное "доверие". А на самом деле просто вера – иррациональная, детская, бессознательная.

В тексте есть еще пара мест, которые как бы стоит рассмотреть вместе как объяснение суверенности русской власти. Избегает, однако, Сурков объяснить происхождение того "правильного правителя", о котором собственно текст. Откуда он берется-то? Вот тут прореха в плавном (но не лишенном противоречий, как я уже говорил) течении мысли. Остается додумывать. Если народ "глубок" и не участвует в чуждых и бесполезных, лживых демократических процедурах, то его "доверие" к "правильному правителю" тем сильнее и глубже, чем однозначней узурпация? Не важно, как ты пришел к власти и как/чем ты ее удерживаешь. Главное, что ты - сила, всем диктуешь свою волю, ни с кем не договариваешься, только "нагибаешь". Вот и вся легитимность, вот и вся вера. Культ силы и страх. То есть ничего нового, мы это уже знаем. Поэтому Сурков и опускает подробности божественного происхождения бандитского режима. Непонятно остается только, неужели ничего, кроме упырей, Россию не ждет?

otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Kas ir liberālisms - 2

Kopš 2011. gada oktobra ieraksts “Kas ir liberālisms” manā blogā tika apskatīts vairāk nekā divi tūkstoši reižu. Liberālismā nekas mainījies nav, manā attieksmē pret to arī. Mainījies ir raksts par liberālismu latviešu Vikipēdijā. Nedaudz attīstījusies ir Latvijas politiskā prakse. Tāpēc es nolēmu atjaunot šo rakstu, nedaudz to pielāgojot situācijai.

Par to, kas īsti ir liberālisms, droši zina laikam tikai paši liberāļi. Taču visbiežāk par liberālismu spriež citi, jo viņu ir daudz vairāk. Un tad sākas putra. Es sākšu ar pārpratumiem rakstu latviešu Vikipēdijā, kas sākumam, varbūt, izklausās ne visai asprātīgi, taču ļoti labi parāda pārpratumu dziļumu pat sabiedrības intelektuālajā vidē. Tālāk seko mans izskaidrojums tam, par ko Latvijas plašākā sabiedrībā ir pieņemts novelt vainu uz ekonomikas liberalizācijas sekām, un redzējums par to, ko liberālisms piedāvā Latvijas sabiedrībai.

Pārpratumi 

Daži vārdi par populāriem liberālisma paveidiem. Ir dzirdēts par libertārianismu, kreiso/ centrisko/ sociālo liberālismu, kā arī neoliberālismu. Tāpat, kā jebkurai klasiskai ideoloģijai, liberālismam ir vairākas sejas. Vairāk vai mazāk eksotiskas, vairāk vai mazāk dabā sastopamas.

Piemēram, tā saucamā "neoliberālisma" piesaukšana proporcionāli pieaug atkarībā no termina lietotāja kritiskās attieksmes intensitātes. To parasti lieto ultrakonservatīvās agendas piekritēji ar mērķi nobaidīt lasītāju vai klausītāju. Pats par sevi termins nav īpaši saturīgs. "Neo" ideoloģijas nosaukumā parasti nozīmē ideoloģijas atgriešanos. Visbiežāk šo priedēkli nākas dzirdēt savienojumā ar “fašismu” vai “nacismu”. Tāpēc jau no liberālisma kritiķu viedokļa “neoliberālisms”, visticamāk, izklausās ļoti efektīgi.

Lielā mērā, "neo"-liberālisma atnākšana 20. gadsimtā dažās rietumu valstīs nozīmēja atgriešanos pie racionālākas ekonomikas, jeb atbildīgākas ekonomiskās politikas krīzes apstākļos. Citiem vārdiem "neoliberālisms" nozīmēja (īslaicīgu) atteikšanos no mazāk atbildīgas politikas. Īstenībā liberālisms, kopš savas uzvaras Eiropā 19. gadsimtā, nekur nebija pazudis. Tas palika attīstītāko valstu – un turpmāk visu valstu (izņemot absolūtās despotijas) – konstitūcijās un likumos, kas kopš tā laika atzīst tikai cilvēku tiesisko vienlīdzību un individuālo atbildību likuma priekšā, kam nedaudz vēlāk pievienojās liberālais princips par sabiedrību (pilsoņiem, "tautu") kā vienīgo valsts varas leģitimitātes avotu. Visbiežāk aģitatori, kas piesauc "neoliberālismu", īsti nesaprot, par ko runā (surprise!).

Vēl viena variācija – "kreisais", dažreiz "centriskais" vai "sociālais", liberālisms - no principu viedokļa ir sarežģīti aprakstāms fenomens. Politiski tā ir neticami populāra niša. Šķiet, ka to izvēlas tie politiskie ienācēji, kas uzskata visu, kas ir starp komunismu un fašismu, par tādu lielu un amorfu "liberālisma" mākoni, bet kautrējas sevi saukt par liberāļiem, jo "tauta" nesapratīs. Liberāļi, kas distancējas no toksiskā tēla. Pareizi dara. Ja viņi uzskata liberālismu par toksisku vai pārāk nepopulāru, lai izdzīvotu politiskajā konkurencē ar komunistiem un fašistiem, skaidrs, ka viņi nav liberāļi.

Ja godīgi, es nezinu, kā saucas šī skeptisko un bailīgo "liberāļu" ideoloģija. Dažreiz es viņus saucu par “ļevakiem”, bet tas tomēr nevieš lielāku skaidrību. Tiem piemīt dažas īpašības, kas vieno šo amorfo masu.

(1) Viņi parasti raksta killerīgas (lasot, var iemīlēties) pūkaini liberālās priekšvēlēšanu programmas (kā saka, par visu labo, pret visu slikto) bez mazākā nodomā to realizēt, jo tas pie lietas nepieder.

(2) Savu pūkainību īstenošanas vietā viņi intriģē, prasmīgi un izcili necaurspīdīgi. Es pat domāju, ka tieši intriģēšanu viņi uzskata par savu vēlētāju doto mandātu. Citiem vārdiem viņu īstā ideoloģiskā piederība ir liekulība.

(3) Tieši tāpēc praktiskajā politikā, piemēram balsošanā parlamentā, viņi var bez šaubu ēnas atbalstīt jebkādu politisko un pilsonisko brīvību ierobežojošu likumprojektu, kā tas notika ar grozījumiem likumā par partijām.

(4) Ultrakonservatīvo obskurantistu, vietējo “putinu” lozungu popularitāte, anti-imigrantisms, skepse pret EU, “anti-politika” (kā to sauc britu politiskās sistēmas pētnieki) ir lielā mērā noguruma reakcija uz šo pseudoliberāļu liekulību, kas būtībā nav interešu pārstāvība, nav demokrātija.

Šai tā teikt objektīvi eksistējošā, liberālā liberālisma derivātu vai wannabe'jnieku kritikai ir tomēr jāpiebilst, ka to esamība ir neizbēgama un līdzīgas modifikācijas ir arī citām ideoloģijām (konservatīvismam - neskaitāmas). Un vēl viena lieta ir, ka tā visticamāk izpaužas arī paša liberālisma identitātes krīze (kā jau bez tās). Liberālisms nav toksisks, bet būt par liberāli politika ir ļoti nepateicīgs darbs. Liberālis ir krīzes manageris. Tevi grib krīzes laikā, lai tiktu ar krīzi galā, bet izpriecu laikā tevi necieš. Līdz nākamai krīzei.

Kas liberālisms ir un kas tas nav 

Liberālisms ir individuālo brīvību primāta ideoloģija. Indivīds kā augstākā vērtība. Tam līdzi nāk indivīda intereses, vajadzības un atbildība par savu rīcību.

Tas ir pamats. Aiz tā stāv izpratne par to, ka sabiedrība, kuru veido indivīdi, vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, ir nekas cits kā tās locekļi un nevar būt kaut kas lielāks par saviem locekļiem. Un izpratne par to, ka valsts ir sabiedrības instruments sabiedrības locekļu tiesību īstenošanai, vienlīdzības garantēšanai un kopīgo interešu aizstāvībai.

Valsts ir “tikai” sabiedrības instruments. Valstij nav nekādas jēgas ārpus šīs schēmas. Valstij nav un nevar būt „savu” interešu. Jēdziens “valsts intereses” ir oxymoron. Valstij nav arī personības. Valsts nav cilvēki. Populārais Latvijā sauklis “es esmu valsts” vai “valsts esam mēs” arī oxymoron. Tieši tāpēc to tik viegli var ignorēt. Es lieliski saprotu, kādu saturu šajā citādi pilsoniski ļoti jaukajā sauklī liek viņi lietotāji, – pateikt, ka mans, mūsu viedoklis, viedokļi ir tikpat nozīmīgs, kā to, kam ir reālās iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu ikdienā. Mēs esam sabiedrība, mēs neesam valsts. Sabiedrība ir tā, kas piešķir valstij leģitimitāti. Sabiedrība ir tā, kas veido un uztur valsti kā savu instrumentu.

Bet ja valsts tomēr pārvēršas cilvēkos, vai pareizāk sakot cilvēki kļūst par valsti un valstij pēkšņi parādās savas intereses, tāda valsts vara vairs nav sabiedrības instruments. Ja valsts varai parādās vajadzība nodalīt “savas” intereses no sabiedrības, tā neizbēgami nonāk konfliktā ar sabiedrību. Šī valsts vara pārstāv tikai sevi un vairs nav leģitīma.

Modernā sabiedrībā liberālismam ir ko teikt arī par sociālo taisnību. Tikai, atšķirībā no sociāldemokrātiskās ideoloģijas, ne no pārdales viedokļa. Sociālo taisnību valsts var nodrošināt, garantējot vienlīdzību – vienādas starta pozīcijas visiem indivīdiem – un tiesiskumu, pasargājot viņus no korupcijas, negodīgiem lēmumiem, resursu netaisnīgās pārdales un citām nelikumībām.

Brīvam un atbildīgam indivīdam vajag vēl tikai izglītību un iedvesmu, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei labu dzīves kvalitāti, kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.

Liberālisms nav visatļautība, anarchija, egoisms vai džungļu likumi. Liberālismam nav nekā kopīgā ar blēdībām un noziegumiem, ko Latvijas politiskā elite pastrādājusi vai pieļāvusi morālā vakuuma apstākļos. Liberālismam ar šo „dzīves mācību” nav nekāda sakara, jo noziegumi, anarchija un egoisms ir kaut kas pretējs indivīda atbildībai.

Liberālisms Latvijā. Jāsāk ar atbildību 

Modernā sabiedrībā un ekonomikā, kur darbojas moderni likumi, attīstās modernās privātās un darba attiecības un vairāk vai mazāk garantētas indivīda brīvības, liberālismam par savu primāro uzdevumu jāizvēlas individuālās atbildības proponēšanu.

Jo neattīstītāka ir politiskā kultūra un jo zemāks ir izglītības un informētības līmenis šajā modernajā sabiedrībā, jo lielāks akcents liberāļiem jāliek uz individuālo atbildību.

Latvija ir tranzīta sabiedrība. Mēs joprojām atrodamies tranzītā no totalitārās domāšanas uz lielāku individuālo atbildību. Latvijas sabiedrība joprojām ir diezgan mazizglītota un līdz ar to dramatiski mazinformēta. Konservatīva savos ticējumos un pieejās, Latvijas sabiedrība ir atomizēta, sadrupusi, it kā „individualizējusies”. Bet tā nav atbildības individualizācija. Tā ir piespiedu pašizolēšanās no draudiem un riskiem sabiedrība, jeb risku mazināšanas stratēģija, izdzīvošanas „morāles” sekas.

Pēc totalitārā režīma sabrukšanas sabiedrības elite pēkšņi izjutusi, ka ir brīva no jebkādām morālām saistībām nodrošināt tiesiskumu un sabiedrības locekļu tiesību realizāciju. Tas liecina gan par eliti, gan par totalitārā režīma „morāli”. Tā var pēkšņi „pazust”, visticamāk, tikai tas, kas nekad nav bijis.

Lai izdzīvotu, sabiedrības locekļi bija spiesti izolēties no pārējiem līdzpilsoņiem, no sabiedrības, valsts un dažreiz no savām ģimenēm. Tas izskatās pretrunā pat ar konservatīvajām ģimenes vērtībām un no sociālās solidaritātes vērtībām. Tas atkal nozīmē, ka posttotalitārajā sabiedrībā ar bezatbildīgo un nekompetento eliti nebija pat konservatīvo vērtību, uz kurām atsperties grūtajos laikos.

To var raksturot vienīgi kā morāles vakuumu, kura apstākļos egoisms un neuzticība aizskarusi visus sabiedrības slāņus. Egoisms un neuzticība – gan starp kaimiņiem vienā daudzdzīvokļu mājā, gan starp etniskām grupām, gan sabiedrības neuzticēšanās valsts pārvaldei – ir izdzīvošanas „morāles”, jeb pareizāk sakot morāles vakuuma, sekas.

Tādu neaizsargātu, nožogojušos, „uzmestu”, egoistisku, morālām vērtībām neticošu sastop Latvijas sabiedrības locekli politiskie populisti un manipulatīvie mediji.

Sadrumstalota, Latvijas sabiedrība neizmanto savu galveno resursu, sinergiju un kopīgo vērtību izpratni, lai iedarbinātu inovatīvu ekonomiku un sāktu ražotu lielāku pievienoto vērtību. Lai tiktu pie šī resursa, sabiedrības locekļiem ir jāiziet ārā no saviem cietokšņiem un būrīšiem, jāsākas sabiedrības konsolidācijai ar kopīgām morālām vērtībām. Liberālisms piedāvā indivīda atbildību kā galveno motivatoru šīm pārmaiņām. Jo nekas nenotiks tāpat vien, katram jāsāk no sevis.

Būdami populisti un saprazdami politiku kā "kompromisa", jeb intrigu, mākslu, Latvijas politiķi noniecina ideoloģiju, kurai jābūt viņu politiskā piedāvājuma pamatā, jo tad no tā vairs nevarēs tik viegli atkāpties momentānas politiskās vai personiskās izdevības labad. Ar tādu eliti ir grūti cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, saliedēto sabiedrību un inovatīvo ekonomiku. Ar tādu eliti Latvijai būs lemts mūžīgi nīkuļot EU pēdējās vietās, apbrīnojot kaimiņu veikumu.

Liberālisms pieprasa elites maiņu, politisko konkurenci, ideoloģisko – tātad uzticamu un skaidri paredzamu – piedāvājumu konkurenci. Šī konkurence nodrošinās godīgumu politikā un valsts pārvaldē. Liberālisms nozīmē attieksmes maiņu – atbildību politikā.

Visas vecās dziesmas / Stuff