otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Kas ir liberālisms - 2

Kopš 2011. gada oktobra ieraksts “Kas ir liberālisms” manā blogā tika apskatīts vairāk nekā divi tūkstoši reižu. Liberālismā nekas mainījies nav, manā attieksmē pret to arī. Mainījies ir raksts par liberālismu latviešu Vikipēdijā. Nedaudz attīstījusies ir Latvijas politiskā prakse. Tāpēc es nolēmu atjaunot šo rakstu, nedaudz to pielāgojot situācijai.

Par to, kas īsti ir liberālisms, droši zina laikam tikai paši liberāļi. Taču visbiežāk par liberālismu spriež citi, jo viņu ir daudz vairāk. Un tad sākas putra. Es sākšu ar pārpratumiem rakstu latviešu Vikipēdijā, kas sākumam, varbūt, izklausās ne visai asprātīgi, taču ļoti labi parāda pārpratumu dziļumu pat sabiedrības intelektuālajā vidē. Tālāk seko mans izskaidrojums tam, par ko Latvijas plašākā sabiedrībā ir pieņemts novelt vainu uz ekonomikas liberalizācijas sekām, un redzējums par to, ko liberālisms piedāvā Latvijas sabiedrībai.

Pārpratumi 

Daži vārdi par populāriem liberālisma paveidiem. Ir dzirdēts par libertārianismu, kreiso/ centrisko/ sociālo liberālismu, kā arī neoliberālismu. Tāpat, kā jebkurai klasiskai ideoloģijai, liberālismam ir vairākas sejas. Vairāk vai mazāk eksotiskas, vairāk vai mazāk dabā sastopamas.

Piemēram, tā saucamā "neoliberālisma" piesaukšana proporcionāli pieaug atkarībā no termina lietotāja kritiskās attieksmes intensitātes. To parasti lieto ultrakonservatīvās agendas piekritēji ar mērķi nobaidīt lasītāju vai klausītāju. Pats par sevi termins nav īpaši saturīgs. "Neo" ideoloģijas nosaukumā parasti nozīmē ideoloģijas atgriešanos. Visbiežāk šo priedēkli nākas dzirdēt savienojumā ar “fašismu” vai “nacismu”. Tāpēc jau no liberālisma kritiķu viedokļa “neoliberālisms”, visticamāk, izklausās ļoti efektīgi.

Lielā mērā, "neo"-liberālisma atnākšana 20. gadsimtā dažās rietumu valstīs nozīmēja atgriešanos pie racionālākas ekonomikas, jeb atbildīgākas ekonomiskās politikas krīzes apstākļos. Citiem vārdiem "neoliberālisms" nozīmēja (īslaicīgu) atteikšanos no mazāk atbildīgas politikas. Īstenībā liberālisms, kopš savas uzvaras Eiropā 19. gadsimtā, nekur nebija pazudis. Tas palika attīstītāko valstu – un turpmāk visu valstu (izņemot absolūtās despotijas) – konstitūcijās un likumos, kas kopš tā laika atzīst tikai cilvēku tiesisko vienlīdzību un individuālo atbildību likuma priekšā, kam nedaudz vēlāk pievienojās liberālais princips par sabiedrību (pilsoņiem, "tautu") kā vienīgo valsts varas leģitimitātes avotu. Visbiežāk aģitatori, kas piesauc "neoliberālismu", īsti nesaprot, par ko runā (surprise!).

Vēl viena variācija – "kreisais", dažreiz "centriskais" vai "sociālais", liberālisms - no principu viedokļa ir sarežģīti aprakstāms fenomens. Politiski tā ir neticami populāra niša. Šķiet, ka to izvēlas tie politiskie ienācēji, kas uzskata visu, kas ir starp komunismu un fašismu, par tādu lielu un amorfu "liberālisma" mākoni, bet kautrējas sevi saukt par liberāļiem, jo "tauta" nesapratīs. Liberāļi, kas distancējas no toksiskā tēla. Pareizi dara. Ja viņi uzskata liberālismu par toksisku vai pārāk nepopulāru, lai izdzīvotu politiskajā konkurencē ar komunistiem un fašistiem, skaidrs, ka viņi nav liberāļi.

Ja godīgi, es nezinu, kā saucas šī skeptisko un bailīgo "liberāļu" ideoloģija. Dažreiz es viņus saucu par “ļevakiem”, bet tas tomēr nevieš lielāku skaidrību. Tiem piemīt dažas īpašības, kas vieno šo amorfo masu.

(1) Viņi parasti raksta killerīgas (lasot, var iemīlēties) pūkaini liberālās priekšvēlēšanu programmas (kā saka, par visu labo, pret visu slikto) bez mazākā nodomā to realizēt, jo tas pie lietas nepieder.

(2) Savu pūkainību īstenošanas vietā viņi intriģē, prasmīgi un izcili necaurspīdīgi. Es pat domāju, ka tieši intriģēšanu viņi uzskata par savu vēlētāju doto mandātu. Citiem vārdiem viņu īstā ideoloģiskā piederība ir liekulība.

(3) Tieši tāpēc praktiskajā politikā, piemēram balsošanā parlamentā, viņi var bez šaubu ēnas atbalstīt jebkādu politisko un pilsonisko brīvību ierobežojošu likumprojektu, kā tas notika ar grozījumiem likumā par partijām.

(4) Ultrakonservatīvo obskurantistu, vietējo “putinu” lozungu popularitāte, anti-imigrantisms, skepse pret EU, “anti-politika” (kā to sauc britu politiskās sistēmas pētnieki) ir lielā mērā noguruma reakcija uz šo pseudoliberāļu liekulību, kas būtībā nav interešu pārstāvība, nav demokrātija.

Šai tā teikt objektīvi eksistējošā, liberālā liberālisma derivātu vai wannabe'jnieku kritikai ir tomēr jāpiebilst, ka to esamība ir neizbēgama un līdzīgas modifikācijas ir arī citām ideoloģijām (konservatīvismam - neskaitāmas). Un vēl viena lieta ir, ka tā visticamāk izpaužas arī paša liberālisma identitātes krīze (kā jau bez tās). Liberālisms nav toksisks, bet būt par liberāli politika ir ļoti nepateicīgs darbs. Liberālis ir krīzes manageris. Tevi grib krīzes laikā, lai tiktu ar krīzi galā, bet izpriecu laikā tevi necieš. Līdz nākamai krīzei.

Kas liberālisms ir un kas tas nav 

Liberālisms ir individuālo brīvību primāta ideoloģija. Indivīds kā augstākā vērtība. Tam līdzi nāk indivīda intereses, vajadzības un atbildība par savu rīcību.

Tas ir pamats. Aiz tā stāv izpratne par to, ka sabiedrība, kuru veido indivīdi, vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, ir nekas cits kā tās locekļi un nevar būt kaut kas lielāks par saviem locekļiem. Un izpratne par to, ka valsts ir sabiedrības instruments sabiedrības locekļu tiesību īstenošanai, vienlīdzības garantēšanai un kopīgo interešu aizstāvībai.

Valsts ir “tikai” sabiedrības instruments. Valstij nav nekādas jēgas ārpus šīs schēmas. Valstij nav un nevar būt „savu” interešu. Jēdziens “valsts intereses” ir oxymoron. Valstij nav arī personības. Valsts nav cilvēki. Populārais Latvijā sauklis “es esmu valsts” vai “valsts esam mēs” arī oxymoron. Tieši tāpēc to tik viegli var ignorēt. Es lieliski saprotu, kādu saturu šajā citādi pilsoniski ļoti jaukajā sauklī liek viņi lietotāji, – pateikt, ka mans, mūsu viedoklis, viedokļi ir tikpat nozīmīgs, kā to, kam ir reālās iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu ikdienā. Mēs esam sabiedrība, mēs neesam valsts. Sabiedrība ir tā, kas piešķir valstij leģitimitāti. Sabiedrība ir tā, kas veido un uztur valsti kā savu instrumentu.

Bet ja valsts tomēr pārvēršas cilvēkos, vai pareizāk sakot cilvēki kļūst par valsti un valstij pēkšņi parādās savas intereses, tāda valsts vara vairs nav sabiedrības instruments. Ja valsts varai parādās vajadzība nodalīt “savas” intereses no sabiedrības, tā neizbēgami nonāk konfliktā ar sabiedrību. Šī valsts vara pārstāv tikai sevi un vairs nav leģitīma.

Modernā sabiedrībā liberālismam ir ko teikt arī par sociālo taisnību. Tikai, atšķirībā no sociāldemokrātiskās ideoloģijas, ne no pārdales viedokļa. Sociālo taisnību valsts var nodrošināt, garantējot vienlīdzību – vienādas starta pozīcijas visiem indivīdiem – un tiesiskumu, pasargājot viņus no korupcijas, negodīgiem lēmumiem, resursu netaisnīgās pārdales un citām nelikumībām.

Brīvam un atbildīgam indivīdam vajag vēl tikai izglītību un iedvesmu, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei labu dzīves kvalitāti, kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.

Liberālisms nav visatļautība, anarchija, egoisms vai džungļu likumi. Liberālismam nav nekā kopīgā ar blēdībām un noziegumiem, ko Latvijas politiskā elite pastrādājusi vai pieļāvusi morālā vakuuma apstākļos. Liberālismam ar šo „dzīves mācību” nav nekāda sakara, jo noziegumi, anarchija un egoisms ir kaut kas pretējs indivīda atbildībai.

Liberālisms Latvijā. Jāsāk ar atbildību 

Modernā sabiedrībā un ekonomikā, kur darbojas moderni likumi, attīstās modernās privātās un darba attiecības un vairāk vai mazāk garantētas indivīda brīvības, liberālismam par savu primāro uzdevumu jāizvēlas individuālās atbildības proponēšanu.

Jo neattīstītāka ir politiskā kultūra un jo zemāks ir izglītības un informētības līmenis šajā modernajā sabiedrībā, jo lielāks akcents liberāļiem jāliek uz individuālo atbildību.

Latvija ir tranzīta sabiedrība. Mēs joprojām atrodamies tranzītā no totalitārās domāšanas uz lielāku individuālo atbildību. Latvijas sabiedrība joprojām ir diezgan mazizglītota un līdz ar to dramatiski mazinformēta. Konservatīva savos ticējumos un pieejās, Latvijas sabiedrība ir atomizēta, sadrupusi, it kā „individualizējusies”. Bet tā nav atbildības individualizācija. Tā ir piespiedu pašizolēšanās no draudiem un riskiem sabiedrība, jeb risku mazināšanas stratēģija, izdzīvošanas „morāles” sekas.

Pēc totalitārā režīma sabrukšanas sabiedrības elite pēkšņi izjutusi, ka ir brīva no jebkādām morālām saistībām nodrošināt tiesiskumu un sabiedrības locekļu tiesību realizāciju. Tas liecina gan par eliti, gan par totalitārā režīma „morāli”. Tā var pēkšņi „pazust”, visticamāk, tikai tas, kas nekad nav bijis.

Lai izdzīvotu, sabiedrības locekļi bija spiesti izolēties no pārējiem līdzpilsoņiem, no sabiedrības, valsts un dažreiz no savām ģimenēm. Tas izskatās pretrunā pat ar konservatīvajām ģimenes vērtībām un no sociālās solidaritātes vērtībām. Tas atkal nozīmē, ka posttotalitārajā sabiedrībā ar bezatbildīgo un nekompetento eliti nebija pat konservatīvo vērtību, uz kurām atsperties grūtajos laikos.

To var raksturot vienīgi kā morāles vakuumu, kura apstākļos egoisms un neuzticība aizskarusi visus sabiedrības slāņus. Egoisms un neuzticība – gan starp kaimiņiem vienā daudzdzīvokļu mājā, gan starp etniskām grupām, gan sabiedrības neuzticēšanās valsts pārvaldei – ir izdzīvošanas „morāles”, jeb pareizāk sakot morāles vakuuma, sekas.

Tādu neaizsargātu, nožogojušos, „uzmestu”, egoistisku, morālām vērtībām neticošu sastop Latvijas sabiedrības locekli politiskie populisti un manipulatīvie mediji.

Sadrumstalota, Latvijas sabiedrība neizmanto savu galveno resursu, sinergiju un kopīgo vērtību izpratni, lai iedarbinātu inovatīvu ekonomiku un sāktu ražotu lielāku pievienoto vērtību. Lai tiktu pie šī resursa, sabiedrības locekļiem ir jāiziet ārā no saviem cietokšņiem un būrīšiem, jāsākas sabiedrības konsolidācijai ar kopīgām morālām vērtībām. Liberālisms piedāvā indivīda atbildību kā galveno motivatoru šīm pārmaiņām. Jo nekas nenotiks tāpat vien, katram jāsāk no sevis.

Būdami populisti un saprazdami politiku kā "kompromisa", jeb intrigu, mākslu, Latvijas politiķi noniecina ideoloģiju, kurai jābūt viņu politiskā piedāvājuma pamatā, jo tad no tā vairs nevarēs tik viegli atkāpties momentānas politiskās vai personiskās izdevības labad. Ar tādu eliti ir grūti cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, saliedēto sabiedrību un inovatīvo ekonomiku. Ar tādu eliti Latvijai būs lemts mūžīgi nīkuļot EU pēdējās vietās, apbrīnojot kaimiņu veikumu.

Liberālisms pieprasa elites maiņu, politisko konkurenci, ideoloģisko – tātad uzticamu un skaidri paredzamu – piedāvājumu konkurenci. Šī konkurence nodrošinās godīgumu politikā un valsts pārvaldē. Liberālisms nozīmē attieksmes maiņu – atbildību politikā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff